Bērnu paliatīvās aprūpes biedrība piedāvā sekojošas atbalsta grupas ģimenēm, kurās aug smagi slims bērns.
Atbalsta grupas vecākiem, kuru ģimenēs ir smagi un/vai neizārstējami slims bērns
Ģimenēs, kurās ir smagi un neizārstējami slims bērns, pilnīgi izmainās ikdienas dzīves ritms. Dzīve tiek pakārtota bērna vajadzībām. Lai to īstenotu, jāmācās dzīvot savādāk, kas nebūt nav viegli. Katrs cilvēks grūtības pārvar citādi. To nosaka cilvēka personības tips un viņa iepriekšējā dzīves pieredze, pārdzīvojot dažādas krīzes un zaudējumus savā dzīvē. Mēdz būt, ka piederīgie bērna slimību uztver kā pārbaudījumu ģimenei. Citi vecāki bērna slimību mēģina „izārstēt”, cerot uz atveseļošanās brīnumu, noliedzot un neredzot patieso situāciju. Šajā gadījumā ir daudz negatīvu izjūtu – dusmas, vainas sajūta, bezspēcība. Šīm situācijām ieilgstot, ģimenē var parādīties grūtības attiecībās ar dzīvesbiedru, ar veselajiem bērniem, ar tuviniekiem un draugiem. Ģimenes bieži sāk izolēties, parādās nevēlēšanās iziet no mājām, svinēt svētkus vai vispār par kaut ko priecāties, jo uzskata, ka līdzcilvēki viņus nesaprot. Ļoti bieži slimā bērna aprūpi nākas uzņemties vienam no vecākiem.
Atbalsta grupas vecākiem tiek organizētas vienu reizi nedēļā, kopā 10 nodarbības. Vecāku atbalsta grupa dod iespēju izteikt savas izjūtas, atpazīt emocijas, justies droši un būt saprastam. Grupu nodarbībās tiek pārrunātas dažādas aktuālas psiholoģiskas un garīgas tēmas, tiek risināti arī emocionāli sāpīgi jautājumi, lai palīdzētu vecākiem sadzīvot ar esošo situāciju ģimenē un uzlabotu savstarpējās attiecības. Ja savlaicīgi netiek meklēta un saņemta palīdzība, bieži vecāku attiecības izjūk.
Šī ir vieta, kur vecāki sastopas ar līdzīgiem, piedzīvojot kopības sajūtu, uzticēšanos, mācoties vienam otrā klausīties, iedziļināties un saprast, ka šajā pasaulē nav vieni.
Atbalsta grupa sērojošajiem vecākiem „Cilvēkam nav labi būt vienam…”
Bēdās un sērās ir jāmāk saņemt atbalstu, kas nebūt nav viegli. Tas ir tikai normāli, ja cilvēks savās bēdās izvairās no saskarsmes ar citiem cilvēkiem. Šādos brīžos apkārtējiem ir grūti izprast un izjust otru, līdz ar to viņi arī nezina, kā šim cilvēkam tuvoties. Uzrunāt un sniegt atbalstu sērās un būt kopā ar sērojošo cilvēku – tas biežāk pārvēršas par uzmundrināšanu un aiziešanu no bēdām. Rezultātā vecāki paliek ar neizdzīvotām skumjām.
Piemēram, viena no sērojošām māmiņām dalījās savās pārdomās par dalību atbalsta grupā: “Gribēju tikai vēlreiz pateikties, ka uzaicinājāt uz šo sērojošo vecāku grupu, kurā varēju pastāstīt, kā jutos pēc dēla nāves. To, cik tas man bija svarīgi, vēlreiz varēju pārliecināties tikai nākamajā nedēļā pēc grupas darbības beigšanās. Jutos kā tāds viengadīgs bērns, kurš pats sper pirmo soli. Tā ļoti nestabili, krizdama, meklēdama atbalstu. Un ir tā, ka ļoti sāp. Tā tomēr bija vieta, kur varēju būt ar savām sāpēm, saprast, kas ar mani notiek pašlaik, runāt par to….”
Konkrētais piemērs atklāj sēras kā dabīgu un palīdzošu atbildes reakciju uz tuva cilvēka zaudējumu. Sēras nav problēma, kas jāatrisina. Drīzāk, sēras ir jauna realitāte, ar kuru jāiemācās sadzīvot. Vecāku atbalsta grupās cilvēki tiek motivēti runāt un dalīties savās skumjās. Ieklausīties, kā bēdas pārdzīvo citi un uzdrošināties dalīties ar savām skumjām, līdz iegūst mierinājumu.
Atbalsta grupa sērojošajiem brāļiem un māsām.
Nereti rodas priekšstats, ka bērni vieglāk pārdzīvo sēras, un zaudējums neatstāj tik lielu ietekmi viņa dzīvē kā pieaugušajiem. Taču bērna pasaules uztvere veidojas caur paša pieredzi. Ir būtiski pievērst uzmanību šiem jautājumiem, lai pārliecinātos, vai pārdzīvotais turpmāk netraucēs bērna emocionālai attīstībai.
Atbalsta grupas vadītāji (bērnu paliatīvās aprūpes komandas kapelāns, psihologs, psihoterapeits) atzīst, ka bērniem ir svarīgi tikties un iepazīties ar citiem bērniem, kuri arī ir zaudējuši brāli vai māsu. Mazajās sirsniņās ir ļoti daudz satraukuma, baiļu un skumju. Bērni patiesi sēro, un ne visi vecāki ir gatavi viņus uzklausīt. Bērni labprāt stāsta par savu ģimeni, notikušo un vēlas uzzināt arī par citiem. Atbalsta grupas nodarbību noslēgumā bērni raksta vēstuli mirušajam brālim vai māsai, kas tiek sadedzinātas ugunskurā, tādejādi simboliski atvadoties un pietuvojoties sērošanas procesa beigām.
Lielākā daļa bērnu atzīst, ka ļoti gaida katru nākamo grupas tikšanās reizi un atvadoties izsaka vēlmi turpināt nodarbības.
Atbalsta grupa brāļiem un māsām.
Brāļu un māsu atbalsta grupās ir 10 nodarbības, kurās ir iekļautas rotaļas, zīmēšana un rokdarbi. Bērni kopā ar profesionāļiem, ar sarunu palīdzību vērš uzmanību uz savām sajūtām un veicinot izpratni par to, ka viņu māsa vai brālis ir savādāks. Grupas vadītāji cenšas izprast, kā jūtas bērni ģimenē ar īpašo brāli vai māsu. Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības speciālisti vēlas saprast, kā bērni izprot konkrēto situāciju ģimenē, kā saprot brāļa vai māsas slimību un kā spēj ar īpašo bērnu komunicēt. Tas iedrošina bērnus pavadīt laiku kopā ar māsām un brāļiem, kļūt atklātākiem un runāt par savām sajūtām un piedzīvoto.
