Vēstule rudens novakarē

Autors: Sandra Aleksandra Priedola

Ir vakars – pulksten 17.57, diena pēc lietus. Vakars ir saulaini rāms, pūš viegli rudenīgs vējš un es esmu izgājusi vakara pastaigā. Pēkšņi man garām pabrauc mašīna, speciāli guļošo cilvēku pārvadāšanai un pār manu ķermeni pārskrien trīsas, sirds sāk strauji sisties un kaklā savelkas kamols.. ir gads un astoņi mēneši kopš Madara devusies Mūžībā. Es atceros, kā vedām viņu mājās no slimnīcas līdzīgā mašīnā. Es eju pa ielu un nejūtu kur lieku savas kājas, jo manas domas jau izstaigā piedzīvoto.. ka tikai paspēt.. vēl pēdējo reizi apguldīt meitu viņas gultā, ļaut sunim nolaizīt viņas rokas, tikai paspēt.. Krīt rudens lapas un es atceros mūsu kopīgos rudeņus. Kritušās rudens lapas zem manām kājām tagad izklausās savādāk, kad stūmu Madaru ratos, tām bija cita skaņa. Man patika ieklausīties lapu čaboņā, kad stūmu viņu ratos, un tad mēs apstājāmies, lai es izspārdītu lapas un viņa to dzirdētu.

..mēs esam tai mašīnā un skan viņas balss: Mammu, es mirstu? Es negribu vēl mirt.., es atbildu: Nē!  Es saņemos, lai pēdējiem spēkiem lūgtu Dievam – tikai paspēt, tikai paspēt mājās.. Šī sajūta manī ir tik dziļa, mātes lūgšana, lai pašas bērns varētu nomirt mājās, savās mājās, savu mīļo ieskautai. Apstājas mašīna un mēs ar gultu stumjam Madaru savā pagalmā. Sētā viņu sagaida omīte. Cik daudzreiz viņa mūs sagaidīja! Es zinu, ka viņa būtu vēlējusies savu Kunkuriņu ieraugām kā ikreiz atgriežamies no slimnīcas. Šoreiz bija savādāk. Bija laiks atvadīties..

Es eju rudens novakarē, saule vēl steidz sildīt zemi un man tik ļoti sāp. Vedot mājās, viņa tik daudz runāja, viņa bija nogurusi no runāšanas. It kā tu vēlies, lai viņa runātu, bet tad nāk tās galvas sāpes un Tev jāinjicē morfijs, lai neciestu sāpes.

Es eju klusajās pilsētas ielās un tā mašīna jau droši vien ir gabalā, bet man paliek slikta dūša, es atpazīstu to sajūtu, tā vēl nekur nav pazudusi..

Šī vēstule rudens novakarē ir stāsts par ģimeni, kura 21 gadu audzināja meitu ar neizārstējamu ģenētisku saslimšanu. Tas ir stāsts par ilgāku laiku pirms šīs mašīnas, mašīnā, un ilgāku laiku pēc šīs mašīnas. Stāsts par laiku, nonākot Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības paspārnē. Tas nav tikai šis aiziešanas laiks, tas ir kopā būšanas laiks sagatavojot ģimeni, atbalstot gan pašu bērnu, gan ģimenes locekļus, kā arī sērošanas laiks. Esmu tik ļoti pateicīga, ka 2010. gada  vasarā Pelčos mums bija tā iespēja satikt Rīgas bērnu paliatīvās aprūpes biedrības kapelāni Ainu Briedi. Man šis atbalsts kā mammai ir bijis svarīgs tieši tajos brīžos, kad Tu vairs nespēj, kad tev ir nepieciešama atbalstoša, profesionāla palīdzība, jo cilvēks pēc būtības nevar bez palīdzības izturēt ilgstošu spriedzi.

Šodien Starptautiskajā Kapelānu dienā gribas pateikties un uzsvērt šīs profesijas nepieciešamību, to pašaizliedzīgo darbu un atbildību pret ģimenēm, kuras audzina bērnus ar neizārstējamām saslimšanām. Kapelāns, kurš ikdienā veic šo garīgo darbu, būtībā iedrošina visu ģimeni gaidāmajos soļos.

Veltījums Bērnu paliatīvās aprūpes dienesta kapelāniem

Foto: Rareflower Photography