Intervija ar mammu Daci Lapiņu. Spēka un cerību avots. 1.daļa

Autore: Līva Voroņina

Intervija ar mammu Daci Lapiņu. 1.daļa

SPĒKA UN CERĪBU AVOTS.

Kādā vasaras dienā satikās Bērnu paliatīvās aprūpes kapelāne Aina Briede, mamma Dace un komunikācijas cilvēks Linda. Tagad rudenī tiek novākti šīs sarunas augļi, lai tie stāstītu vairāk par to, cik svarīgi smagu pārbaudījumu priekšā nepazaudēt sevi, cik svarīgi pašiem veidot mirkļus, negaidot, kad kāds no malas pasniegs, vai zinās labāk, kas Tavam bērnam nepieciešams. “Es izdarīju visu un pat mazliet vairāk nekā vajadzēja, lai censtos manam puikam palīdzēt. Un iekšēji es sajūtu, ka varbūt, viņa dzīve bija vairāk paredzēta tai mūsu mīlestībai un attiecībām un būt kopā tik, cik mēs varam, nevis skriet pēc kaut kā neiespējama. Saproti?” tā saka pati Dace.

Linda: Jau kādu laiku mums ir izveidots jauns zīmols – “Duka” ar galveno aicinājumu līdzcilvēkiem pavairot spēku ģimenēs, kurās aug neizārstējami slimi bērni. Šajā kontekstā var ļoti redzēt, ka apkārtējai sabiedrībai tieši jūs, ģimenes, esat kā iedvesmas avots, lai paskatītos un novērtētu savu dzīvi un patiesībā arī rastu spēku. Savukārt ģimenēm liekas – mana dzīve, kas tur īpašs tajā ir, bet kādam no malas…viņi apbrīno, viņi iedvesmojas, viņi spēcinās. Jā, un viņi sāk izprast šo tēmu vairāk. Var teikt, ka jūs esat kā lielie skolotāji arī apkārtējiem cilvēkiem. Savas dzīves laikā jums ir bijuši ļoti lieli pārbaudījumi. Mēs gribētu, lai jūs pastāstāt vairāk par tiem. Par pirmo laiku kopā ar Reinīti. Stāstiet visu, kas jums nāk par piedzīvoto laiku kopā ar Reini.

Dace: Es nezinu no kura laika man stāstīt, jo man tā liekas, ka dzīve ir sadalīta divos posmos – pirms un pēc. Noteikti raudāšu, bet manas asaras uztveriet kā daļu no manis, tas viss ir tikai normāli un skaisti un patiesībā tas viss ir ļoti labi. Reinis manā dzīvē ienāca kā plānots bērniņš. Ļoti ilgi gaidīts un ļoti ātri mēs sapratām, ka viss nebūs tā kā bija. Tad tā cīņa uzsākās un pirmajā brīdī bija ļoti svarīgi tas, ka man bija līdzās mamma, kas vispār palīdzēja piecelties no šoka bedres. Sākums bija vienkārši dramatisks. Es zinu, ko nozīmē, kad tu cilvēks esi tādā izmisumā, bailēs un vientulībā. Es zinu sajūtas, ko nozīmē, ka es tūlīt sajukšu prātā. Kad tu stāvi kraujas malā un, kad tu vispār nezini, ko ar to visu iesākt. Un tajā pašā laikā tev blakus uz gultas guļ mazs zīdainītis, kurš uz tevi skatās un tev ir jābūt spēcīgai, lai to situāciju visu izrullētu, lai kāda viņa arī būtu. Sākumā bija liela cīņa. Es izdarīju visu un pat mazliet vairāk nekā vajadzēja, lai censtos manam puikam palīdzēt. Vēlāk manā dzīvē ienāca arī meitiņa. Reinis nodzīvoja 18 gadus. Kad Reinim palika 10 gadi vai pat drusciņ vairāk, viņa veselībai sākās liela regresija. Un visas manas pūles, visa tā dzīve, ko es viņam ziedoju – vienkārši nobruka. Un es sapratu, pateicoties, starp citu, Ainai un mūsu sarunām, ka mēs katrs dzīvojam savu dzīvi. Un otrs cilvēks, lai cik tuvs būtu – mēs varam dzīvot tikai blakus viņam. Tā tas arī bija ar manu puiku. Ja mēs atgriežamies pie sarunas par Ainu, tad Aina manā dzīve ienāca, kad Reinim bija daži gadiņi. Un no sākuma es ļoti negribēju pieņemt to, ko viņa man teica. Aina jau sākuma centās parādīt, ka uz lietām ir jāskatās reāli. Nevajag sapņot lietas, par kurām mēs reāli redzam, ka nebūs seguma. Mana dzīve pierāda – tu vari darīt “dajebko”, bet ir lietas, kuras mēs nevaram ietekmēt. Tad pienāca laiks, kad es sāku saprast, ka Ainai ir taisnība. Bija tie pēdējie, sauksim viņus par pieciem gadiem no Reiņa dzīves, kad es sapratu, ka viņa laiks steidzas. Mums bija ļoti tuvs kontakts ar Ainu. Tas bija process, kas man palīdzēja sagatavoties, laikam, kas būs pēc Reiņa. Tas jau arī bija tas, ko tu sākumā teici, mums ir jāiemācās dzīvot pašam savu dzīvi un es ļoti stingri pie tā turos. Lai cik tas reizēm nebūtu grūti un no malas izskatītos egoistiski, bet šī atziņa man palīdzēja savākties pēc dēla nāves. Es sapratu, ka man bija jānoiet kaut kāds noteikts posms kopā ar savu dēlu – tagad viņa vairs nav. Ja es būtu dzīvojusi tikai viņam, es vispār nezinātu, ko iesākt ar savu dzīvi.
Nesen izgāju kursus, vakar parakstīju darba līgumu. Es sāku celties, iet un dzīvot savu dzīvi. Un, lai es jūtos, protams, brīžiem apjukusi un man ir tās emociju šūpoles augšā un lejā, es turpinu savu ceļu un eju, daru to, kas man ir jādara.

Aina: Dace, pastāstiet, lūdzu, par laiku, kuru veltījāt dēla rehabilitācijām – cik daudz apmeklējāt, kā tās iekļāvās Jūsu ikdienā?

Dace: Devāmies uz rehabilitāciju kursiem reizi 3 vai 4 mēnešos. Tāpēc es arī pieminēju, ka es izdarīju vairāk, nekā man vajadzēja. Kad man pa telefonu tika paziņota bērna diagnoze un pateikts, ka viņš nodzīvos līdz diviem gadiem un, ka viss, ko es varu darīt, ir gatavoties viņa nāves dienai. Tajā brīdī man iestājās….tas nebija uzreiz. Es sapratu – nē, kā tas ir? Es esmu rīcības cilvēks, es varu daudz ko izdarīt, mūsu laikos ir daudz iespēju. Vismaz es gribēju viņu uzturēt tajā līmenī, kādā viņš ir, lai viņa slimība neprogresē. Un tad es sāku saprast iespējas, kā varu medicīniski palīdzēt, kādas ir rehabilitācijas iespējas. Es sāku kontaktēties ar mammām, sāku braukt tepat Latvijā uz rehabilitācijām.

Aina: Tev ir medicīniskā izglītība. Tam arī ir nozīme.

Dace: Jā, es esmu mediķis. Tas it kā brīžam palīdzēja. No vienas puses es sapratu stāvokli, bet tajā pašā laikā es nevarēju pieņemt realitāti. Kontaktējos ar daudzām mammām. Mammas man ieteica tajā laikā doties uz ļoti populāru klīniku, kur visi brauca. Tur bija labi, tur bija forši, bet tas arī maksāja. Man vajadzēja atrast ntos tūkstošus gadā, lai es vispār varētu nodrošināt viņam visu nepieciešamo. Kā es to varēju dabūt? Es iemācījos rakstīt vēstules un prasīt ziedojumus. Mēs dzīvojām nemitīgā naudas vākšanā, ar dēlu ikdienā strādājot mājās. Mēs esam braukuši un izmēģinājuši daudz ko. Varbūt tas nebūs populāri, ko teikšu, bet man ir sajūta, ka ļoti daudz vecāku, protams, gribot izdarīt maksimālo un visu labāko savam bērnam, meklē dažādas iespējas un reizēm, tās nav pilnīgi racionālas un loģiskas. Un tad ir tā, ka tiek piesaistīti dažādi ziedojumi un ziedotāji, daudz naudas tiek ieguldītas lietās, kurām nav nekāda seguma. Protams, katram pēc savas ticības. Bet tagad esmu sapratusi – ieguldīju ļoti daudz naudas, ļoti daudz laika un ļoti daudz enerģijas. Tas jau arī bija tas lūzuma punkts manī. Es izdarīju visu, un pēkšņi, viens gads bija tāds, kad manam puikam vienkārši notiek tāda regresija, ka visi no malas teica: “Ārprāts, kā viņš vēl ir dzīvs?!” Protams, viņš vēl nodzīvoja vairākus gadus, bet kur visam tam bija tā jēga? Nekāda dzīve reāli nebija. Es biju ielikusi tālākajos plauktos visas šīs atmiņas, tagad runājot nāk ārā ikdienas realitāte, kāda viņa bija.

Aina: Tu biji sevi fiziski izsmēlusi – pilnīgi. Pilnīgi, pilnīgi, kā saka, fiziski un garīgi.

Dace: Jā, biju ļoti apaļa palikusi. Tajā laikā es paskatījos, man nebija neviena, neviena fotogrāfija ar sevi. Tāpēc es taisu tagad ļoti daudz selfiju. Viss, ko es darīju, es sēdēju pie datora, rakstīju vēstules, gāju pie uzņēmējiem, gāju pie ziedotājiem – viss kaut kur meklēju naudu. Dienā es strādāju, tad man bija logopēdijas stūrītis, fizioterapijas stūrītis. Mēs braucām visur ar dēlu, katru mēnesi, kaut vai tepat Rīgā uz rehabilitāciju. Katru trešo mēnesi, mēs braucām ārpus Latvijas. Nu, priekš kam mums vajadzēja dzīties uz delfīnu terapiju? Kas viņam neko nedeva. Es tikai iztērēju ziedotāju naudu. Tas ir tas, par ko es stāstu. Protams, vecāki no sākuma jau nenotic tam. Es tajā laikā būtu labāk iedevusi viņam vairāk mīlestības, nevis skrējusi pēc tā, ko es nevaru viņam iedot. Robeža šajā visā ir ļoti trausla.

Aina: Tas atkal ir tāds laika posms, tā bija tava cerība un tava ticība. Pārliecība, ja nu tomēr kaut kāds brīnums notiek. Man šķiet, tas ir tāds ceļš, kas cilvēkam ir jāiziet.

Dace: Jā, bet manā dzīvē nostrādāja tas, ka es esmu aktīva, es varu viss kaut ko nokārtot, noorganizēt. Kas tad ir, es nevarēšu bērnam noorganizēt rehabilitāciju?! Es to nevaru izdarīt?! Es ticēju rehabilitācijai, jo sākumā jau bija kaut kādi uzlabojumi, kaut kādi rezultāti.

Aina: Kad Tev uzdeva jautājumu – kādi? Tu nekad neatbildēji.

Dace: Tur bija viens tāds mazs moments, ka viņš varēja noturēties četrāpus, ja viņu nolika. Man tas likās liels sasniegums, bet tad tas ļoti ātri arī mainījās un pēc tam tad viņš vairs neko nevarēja izdarīt. Jā, uz kaut kādiem momentiem, Tev liekās pieci santīmiņi, kaut kas paliek labāk, Tu notici – redzi, redzi, es esmu tik daudz ieguldījusies un tad tev rodas motivācija darīt kaut ko tālāk. Tomēr vienā brīdī tu redzi, ka vienkārši viss nobrūk un ieguldījums viņā ir viss, ko tu varēji ieguldīt, laiku, naudu un tu to dari mehāniski, varbūt tāpēc, tagad atskatoties no šī skatu punkta, kad man Reiņa vairāk nav. Es Tev vienmēr esmu teikusi, ka es jūtos vainīga viņa priekšā, es esmu izdarījusi visu, bet tajā pašā laikā jūtos vainīga. Par ko? Un iekšēji es sajūtu, ka varbūt, viņa dzīve bija vairāk paredzēta tai mūsu mīlestībai un attiecībām un būt kopā tik, cik mēs varam, nevis skriet pēc kaut kā neiespējama. Saproti?

Aina: Bet jūs jau bijāt kopā, tajā pašā rehabilitācijā un visur citur.

Dace: Tas viss bija vienkārši kā pienākums. Mēs bijām ceļā noguruši, viņam bija grūti ar rehabilitāciju, bija sāpīgi, bieži viņš raudāja. Tas jau nebija tā, ka mēs aizbraucām pludmalē pasēdēt. Man intuitīvi iekšā bija, Reinis nomira augustā, bet jūnijā man bija liela iekšēja vajadzība viņu kaut kur vest. Viņš jau bija kļuvis tik ļoti vājš, ka viņu vairs nevarēja nekur aiztransportēt. Mums tepat 100 metrus no mājām ir peldvieta, es paņēmu nopirku visādus piepūšamos, ieliku viņu mašīnā, mēs vedām viņu vismaz uz Ventmalu. Man vajadzēja vienkārši brīvību, kopā būšanu. Man likās, ka tas bija tas vairāk, jo es jau nevarēju iedot viņam ne muskuļus, ne elpošanu, es neko viņam nevarēju iedot. Es varēju iedot tikai tās sajūtas. Tur ir tā robeža, kurā mēs vecāki bieži domājam, ka varam izdarīt vairāk, bet mēs nevaram. Man tagad ir iespēja paskatīties no dažādām perspektīvām, no tā, ka tu iesāc to ceļu un no tā, ka viņš ir jau pabeidzies un tev jau ir cita dzīve. Tāpēc jau loģiski, daudzi domā un analizē vai mēģina saprast par ko ir runa.
Man ir mans īpašais bērns. Es esmu vecāks viņam. Kas ir tas, ko Dievs sagaida no manis, kas man būtu viņam jādod. Kas ir tās manas rūpes? Rūpes iedot viņam paēst, nodrošināt kaut kādas funkcijas. Mēs bieži nepamanām skriešanas laikā, kamēr rūpējamies par viņa veselības uzlabošanu, ka mēs vairs neesam kopā tīri kvalitatīvi. Jā, fiziski jāsēž blakus, bet pārgurumā citreiz ir tā, kad tu sēdi telefonā, jo tu esi noskrējies ntajās rehabilitācijās, Tev gribas mazliet atslēgt savas smadzenes. Tā jau nav tā kopā būšana vairāk. Un tagad, kad man puikas vairāk nav, es vairs nevaru noglāstīt galvu, es vairs nevaru viņam nobučot pieri, kā es to izdarīju pēdējā dienā. Ko es esmu nožēlojusi vairāk? Ko par maz iedevu?

Aina: Es nedomāju, ka Tu esi kaut ko iedevusi par maz.

Dace: Es stāstu par savām neloģiskajām sajūtām. Bet es arī skrēju, es vienmēr dusmojos, ka neesmu iztīrījusi māju un viņš mani sauc. Kur tā skriešana? Kam tā ir vajadzīga? Tagad man tas liekas, nafig, tas nevienam nav vajadzīgs. Un tāpēc tagad ar mammu un meitu veidojam jaunas tradīcijas – mēs ejam skatīties saulrietu, mēs runājam par lietām. Mums ir jārada savas atmiņas. Dievs cilvēkam ir ielicis to dzīves gājumu un es nevaru iejaukties. Un tā ir tā mana atziņa, tagad pēdējos gados. Kur tu aizskriesi? Kur es esmu aizskrējusi tagad? Man ir tikai Reiņa bilde pie sienas – nekā vairāk nav.

Aina: Un atmiņas.

Dace: Jā, tāpēc es saku. Mums ir jārada tās savas atmiņas. Tu redzēji facebook manu postu, tāpēc es lieku. Es gribu, lai cilvēki to saprot. Tā ir cita tēma – mums viss ir slikti, neviens nedod naudu, viens tur apsaukājas, viens tur to.. Bet kur paliek tās atmiņas?! Vienā brīdī tas viss aiziet un man ir reāla pieredze.