Sava ceļa gājēji

Autors: Linda Zarovska

Ir liela svētība, kad dzīves izaicinājumos tiek dot iespēja satikt cilvēkus, kuri ar visu savu būtību, rūdījumu, vienkāršumu atklāj, kā šos pārbaudījumus uztvert, pārvarēt, sadzīvot un pāri visam dzīvot sulīgu dzīvi, lai vai kas! Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības paspārnē ir daudz šādu ģimeņu, no kurām varam saprast par dzīvi vairāk, novērtēt to, kas patiesi svarīgs. Viena no šādām ģimenēm dzīvo Novaja ciemā Latgalē  – mamma Sanita un Arnolds Raginski lolo savas atvasītes Jāni (4.6 gadi) un meitiņu Evelīnu (8.6 gadi). Mazais Jancītis, kā ģimenē viņu mīļi dēvē, savos pirmos dzīves mēnešus  pavadījis reanimācijā, pirmais pusotrs gads lielākoties pagājis uzturoties slimnīcā, pārcietis padsmit operācijas, staigāt sācis pēc 2 gadu vecuma un aizvien sadzīvo ar savām daudzajām diagnozēm, kuras ģimene neatlaidīgi risina un vērš uz labu. Ģimenei, kurā ienāk bērns ar smagām veselības problēmām, tā ir liela krīze, jo mainās visa pasaule – nākas saprast, kā palīdzēt bērnam, izprast attiecības ar sevi, tuviniekiem, draugiem un apkārtējo pasauli. Šai krīzei var daļēji pielīdzināt pārmaiņas, kurām šobrīd pandēmijas dēļ ir pakļauta cilvēce. Esence, kā dzīvot abās situācijās ir – būt sasaistē ar dabu, darīt, piekopt tradīcijas, paļauties uz sevi, uztvert izaicinājumus, kā ceļu uz labāku dzīvi, pieņemot situāciju, neturot rūgtumu.

2021. gada 7. janvāra pievakarē norunājam tikšanos Whatsup platformā, lai taptu intervija žurnālam A12 ar mammu Sanitu. Var just, ka žurnāls A12 ir lielā cieņā un liels prieks par gaidāmo sarunu. Pa dienu vēl Sanita piezvana un saka, ka uz sarunu pievienosies arī vīrs Arnolds. 7. janvāra pievakare un priecīgi gaidītais zvans no abām pusēm un ekrānā gluži kā silta saule uzlec visa Raginsku ģimene – un staro tik liels prieks – pāri visam no mazā Jancīša, un tikpat liels arī no vecākiem, māsas Evelīnas. Es sēžu Rīgā, viņi Novaja ciemā un viss, kas manī skan sajūtu līmenī no viņiem – kopība, vienkāršums, siltums, pieņemšana, darbi, dzīvesprieks, ticība, mazo lietu, notikumu novērtēšana, izglītošanās, atvērtība. Patiesībā viss tas, pēc, kā mēs katrs ilgojamies.

Mūsu saruna iesākas ar zīmīgiem Arnolda vārdiem:

“Katram cilvēkam ir sava dzīve – un tajā nav pareizi, nepareizi. Bieži vien līdzcilvēki grib mums diktēt, kā jādzīvo, bet ir jādzīvo tā, kā pats sajūti par pareizu. Kad noņem lieko, vari saprast savu vērtību, to, ko pats vari izdomāt, izdarīt. Savs ceļš ir vieglākais, īstākais.”

Kāds bija Jūsu ceļš, kad saskārāties ar smagām veselības problēmām dēlam Jānim?

Arnolds: Pirmais gads bija ļoti grūts, jo mēs palikām divi cīnītāji šajā situācijā. Tuvinieki, draugi nesniedza to atbalstu, ko gaidījām, drīzāk novērsās. Tas bija laiks, kad ieraudzījām tās vērtības, kuras ir katrā no mums atsevišķi un kopā un deva pārliecību, ka varam paļauties tikai uz sevi. Vēl šajā laikā atskārtām, ka patiesu atbalstu, sapratni varam saņemt no it kā svešiem cilvēkiem. Ļoti palīdz, ja līdzcilvēki pasaka: Malači, kā Jūs turaties!

Sanita: Man kā mammai tas bija kā aplējiens ar aukstu ūdeni, kādu laiku vainoju sevi, ka tā noticis, ļoti bieži raudāju.

Arnolds: Šādi pārbaudījumi ģimenes vai nu izšķir vai satuvina vēl vairāk. Šajā situācijā liels noteicošais faktors vienam vai otram scenārijam ir tas, kur rodi savu pašapliecināšanos, kur meklē prieku – sevī vai ārpasaulē. Situācijā, kad mājās ir bērns ar smagām veselības problēmām un nevari pat ciemos aiziet, kur vēl doties tālākos izbraukumos, vai baudīt dzīvi,  var būt smags pārbaudījums, ja iepriekš savu dzīvi esi būvējis tikai uz ārējiem prieka avotiem.

Ko šī situācija Jums kā ģimenei, katram personīgi ir devusi?

Sanita: Mēs noteikti esam garā, emocionāli, psiholoģiski stiprāki kļuvuši. Meitā šī situācija raisījusi izpratni par to, ka ir dažādi bērni. Domāju, ka tas viņai būs ieguvums nākotnē – sava veida rūdījums, empātija. Evelīna pati palīdz brālim ielikt gastrostomu, atsūkt siekalas.

Arnolds: Šī situācija ir veicinājusi izpratni, kas mēs katrs esam, devusi  atbildes, cik varam izdarīt sevis labad. To novēlu arī citiem uzdot sev: Kas Tu esi? Cik Tu vari izdarīt sevis labad? Un vēl – tā stiprinājusi mūsu pārliecību, ka kā vecāki savu bērnu jūtam vislabāk, ka bieži jūtam, kāda ārstēšanās taktika nepieciešama.

Kas ir Jūsu ģimenes spēka avots?

Sanita: Tā noteikti ir daba, tas, ka esam viens otram, iešana pirtī 3-4 reizes nedēļā visai ģimenei, tas, ka esam viens otram, māju sajūta. Un tas, kā redzu, ka māsa ir brālim. Evelīna ir gluži kā skolotāja Jancim – daudz apguvis ar māsas iesaisti un patiesu interesi.

Ja runājam par sava ceļa iešanu, svarīgi ir veltīt laiku arī tikai sev. Sanita, Arnold, kur Jūs katrs rodat prieku, sajūtat sevi?

Sanita: Mans prieks un būšana ar sevi sāksies februāri, kad sāksies puķu sēšana. Tas ir mans dvēseliskais sauciens. Tad es vēroju dabas procesu no sēkliņas līdz augam. Esmu pateicīga vīram, kurš palīdz veidot manu daiļdārzu. Es izbaudu katru uzziedējušo ziedu, tā smaržu. Vēl sevi piedzīvoju caur bērniem – mācot darba tikumu, attieksmi pret mūsu kazām, vistiņām, kaķiem, suņiem.

Arnolds: Mans prieks avots ir dzelži – tos konstruēju, izgudroju zilus brīnumus. Mana pārliecība, ka nav lietas, kuru nevarētu uztaisīt. Darbs ar dzelžiem mani nomierina, reizē arī kalpo par avotu, kur izlādējos. Pats izveidoju inkubatoru – tam bija nepieciešams izveidot ne vien pašu korpusu, bet izgudrot, kā uzturēt pareizu temperatūru, mitrumu. Tagad jau otro sezonu šķiļas vistu un pīļu mazuļi pašdarinātajā inkubatorā.

Kādas ir Jūsu ģimenes tradīcijas?

Sanita: Mūsu ģimenē tiek atzīmēti 3 svētki – Ziemassvētki, Lieldienas un Līgo, kuru svinam savā ģimenes lokā. Ziemassvētkos ēdam kūču – tētis to simboliski mums visiem sadala, tādējādi projicējot atbildību sadalījumu ģimenē, Lieldienās svētku galdā liekam to, kas nosvētīts baznīcā, Līgo svētkos rotājam māju pinam vainagus. Vēl mēs mājās tikai latgaliski runājam. Sirdī un dvēselē esam īsti latgalieši un par tādiem audzinām arī savus bērnus.

Arnolds: Ir svarīgi, ka ģimenē ir tradīcijas un svētku dienas, kuras kalpo, lai apvienotu ģimeni, veicinātu piederības, atbildības sajūtu un dotu iespēju svinēt. Ja katru dienu ēd kartupeli ar siļķi, tad svarīgi, ja arī svētku dienā Tev ir kartupelis ar siļķi, lai vismaz pasniedz svinīgāk, izdekorē. Mēs esam katoļi, šajās svētku dienās kā tradīcija ir doties visai ģimenei kopa uz baznīcu – tas dāvā ģimeniskuma un saliedētības sajūtu mūsos.

Kas raksturīgs vietai, kurā dzīvojat?

Sanita: To vienā vārdā varētu nosaukt – vienkāršums – cilvēkos, uztverē, darbos. Senāk bija tradīcija – kad kaimiņš bija izgājis ārpus mājas, to varēja noteikt pēc tā, ka durvis aizslietas vien ar slotu, ne aizslēgtas. Arī lielā viesmīlība raksturīga. Pastāv nerakstīts likums, ka cilvēkam nevar atteikt palīdzību. Lauku reģionos latgalieši iedos i ēst, i naktsmāju.

Arnolds: šeit katrs no vienas puses dzīvo un ir atbildīgs par savu dzīvi, bet tajā pašā laikā valda savstarpēja saikne, simbioze starp kaimiņiem – katrs palīdz ar to, kas viņam ir – kurš ar pienu, kurš ar traktoru.

Kā mainījusies Jūsu ikdiena kopš pandēmijas sākuma?

Sanita: Mūsu dzīvē nekas diži nav mainījies, jo patiesībā var teikt, ka krīzē dzīvojam jau kopš  Jāņa dzimšanas. Mēs paši visu darījām jau pirms krīzes – nodrošinot sevi ar gaļu, dārzeņiem, citu nepieciešamo, esot viens otram, saskatot prieku mazās lietās un notikumos. Noteikti varam teikt paldies Jancim par to, kā viņš mainījis mūs, it kā sagatavojis.

Kāda ir Jūsu stiprākā vēlme, kuru vēlaties, lai piepildītos?

Sanita: Mūsu lielākais sapnis ir, lai Jānis varētu pats ēst, elpot, lai atrisinātos veselības problēmas. Tas, ka Jancis norauj zemeni un sulīgi to apēd ir sapnis, kurš nepamet dienu un nakti!

Ko novēlat citiem cilvēkiem?

Arnolds: Nebaidīties no izaicinājumiem, nebēgt no tiem, jo jebkurai problēmai ir risinājums. Risinājums nav jāmeklē skriešus, tas atradīs ceļu pie katra, kurš meklē. Cilvēkam jāsaprot, kas viņš ir savā saknē – ko proti, kas Tev pašam vajadzīgs. Nepadoties globalizācijai un tās radītājām sekām, bet radīt, darīt pašam vairāk. Pats galvenais  – uzņemties atbildību  – tas ir katra cilvēka spēks. Redzam, ka daudzi, mūsu situācijas ietekmēti, nepieļauj domu par otru bērniņu, jo baidās. Mēs šajā caurskatām bailes no atbildības. Kopumā bailes no atbildības mūs pavada daudzās dzīves situācijās. Izaicinājumu priekšā nekad nenolaidiet rokas. Jebkurai problēmai pienāk beigas un kaut kas jauns sākas. Un atcerēties – ja šobrīd ir slikti – tā nebūs vienmēr.

Mūsu sarunas izskaņā saku ģimenei – Jūsu stāsts var kalpot kā rokasgrāmata ikvienam cilvēkam, bet Arnolds atbild: “Nav jau teikts, ka jādzīvo tā, kā mēs dzīvojam. Lai katrs paņem to, kas viņam nepieciešams!” un Sanita silti saka: ”Gaidīsim Jūs ciemos, būs, kur gulēt, pacienāsim!” Mazais Jancis un skaistā Evelīna priecīgi māj uz atvadām. No sirds vēlos satikt Raginsku ģimeni klātienē.