Pieneņpūka

Autors: Linda Zarovska

Talseniece Sanita Ziediņa ir trīs dēlu mamma, un viens no viņas jaunākajiem dvīņu puikām ir ar īpašām vajadzībām. Viņa izpildījusi solījumu dēlam Artūram – pēc viņa atstāt ko paliekošu, un ir tapusi viena no retajām grāmatām Latvijā, kur ģimene, kas audzina bērnu ar īpašām vajadzībām, atklāj skaudru un reālistisku pieredzes stāstu.

Artūrs un viņa dvīņubrālis pasaulē nāca priekšlaicīgi. Abi veseli un dūšīgi, taču pēc piecām dienām Artūram konstatēja strutaino meningoencefalītu. Sanita vēl šodien spilgti atceras pirmo grāmatu, ko lasījusi slimnīcā, kad sapratusi, ka viņas bērniņš visu mūžu būs ar īpašām vajadzībām.

Tā bijusi tulkota no vācu valodas, un tajā kāds mācītājs, kas audzina divus dēlus ar īpašām vajadzībām, atklāja savu ikdienu. Vēlāk, kad pati saskārusies ar tām pašām sajūtām, Sanitai rīkoties bijis vieglāk.

“Psiholoģiskās grāmatas, kur tev sniedz tādus praktiskus padomus vai terminus, nestrādā tik ļoti kā dzīvs stāsts, kur cilvēki tiešām gājuši cauri un piedzīvojuši visu to emocionālo gammu no bērna pieņemšanas ar īpašām vajadzībām līdz izvadīšanai. Tas iedod ļoti lielu vērtību,” uzsver grāmatas „Pieneņpūka” autore Sanita Ziediņa.

Dzīves grūtības Sanitai Ziediņai devušas vēlmi palīdzēt citiem, tāpēc viņa arī izveidojusi biedrību „Esmu klāt”, kas ir kopīga platforma priekšlaikus dzimušo bērnu vecākiem.

Lai gan arī grāmata, kas tapusi dienasgrāmatas formā, ir kā iedrošinājums citiem vecākiem, šobrīd Sanita saprot, ka tā bijusi arī terapija pašai sev.

“Bija dienas, kad es uzrakstīju teikumu, un es stundām brēcu pie datora. Un bija brīži, ka tu raksti, un jānoslauka asaras, lai vispār saskatītu burtus uz klaviatūras. Es izgāju ļoti lielai terapijai, un man pilnīgi liekas, ka šobrīd nav skumju asaras, jo ir izdarīts svētīgs darbs, ko es savam dēlam arī apsolīju,” saka Sanita.

Īpašos bērnus Sanita salīdzina ar pieneņpūku, ko daudzi uzskata par nezāli. Sabiedrības nemīlēti un nepieņemti esot arī īpašie bērni, taču viņi kā pieneņpūkas sējot pasaulē mīlestību.

Grāmatas redaktore Ērika Bērziņa stāsta, ka pasaulē grāmatu, kurās īpašo bērnu ģimenes atklāj savus skaudros stāstus, ir ļoti maz, un arī Latvijā viņa zina tikai vienu pirms vairākiem gadiem izdotu grāmatu.

“Pieredzes stāsti ir ļoti, ļoti svarīgi, tāpēc ka, ja tu esi līdzīgā situācijā, tu vari identificēties un saprast, ka citiem ir līdzīgi, un redzēt, kā viņi dzīvo, kā viņi tiek ar problēmām galā, kā viņi tiek ar izaicinājumiem galā,” skaidro Ērika Bērziņa.

“Tajās valstīs, kur šīs grāmatas ir, tur īpašo bērnu jautājums ir sakārtots. Tur cilvēki iet sabiedrībā droši, nekautrējoties. Bērni apmeklē kafejnīcas, par viņiem raksta grāmatas. Tā ir normāla lieta – no tā nekautrējas,” piebilst Sanita.

Grāmata atklāj arī citu līdzcilvēku pārdzīvojumus, sastopoties ar Artūra diagnozi, brīžiem, kad laulība karājusies mata galā, un sāpēm, kad mediķi izturējušies necienīgi.

„Pieneņpūkai” paredzēts tulkojums un tai sekos arī turpinājums, kas būs dzejoļu krājums. Tos Sanita Ziediņa sākusi rakstīt pavisam nejauši, un nu sapratusi, ka grūtajā ikdienā sajūtu uzlikšana uz papīra palīdz viņas sāpēm un emocijām aizlidot prom. Gluži kā pieneņpūkām.

Par grāmatu: https://drosikosi.com/gramata-pienenpuka-stasts-par-gimeni-kura-aug-berns-ar-ipasam-vajadzibam