Kas tev liek justies mīlētam? Kā Tu jūties, kad esi mīlēts? Un kā, kad paliec pilnīgi viens?

Autors:Dace Kluša

27.08.2021.
Apmākusies, bet gaiša un glāsmaini silta augusta diena Rīgā

Dienas darbu plūsmā, kam pakļaujos un klusībā priecājos, ka viss notiek kā plānots un padarītie darbi viens aiz otra raiti virknējas, atveru ziņas telefonā un viena no tām pēkšņi mani apstādina, es novirzos no iesāktā ceļa un nokļūstu citā pasaulē, tepat – uz zemes.

Pirms nedēļas bērnu namā nomira bērns. Viņam nesen apritēja 1 gads. Viņš bija bērns, par ko teica: “Viņš ir paliatīvais”. Tiem, kas pie viņa gultiņas pienāca, acīs bija vērojamas bailes – bailes tuvoties, pieskarties, bailes no viņa ciešanām, nezināmā, nāves, neziņa, vai un kā palīdzēt. Daudzi ar žēlumu noraudzījās viņā, klausoties, kā bērns katru elpu ievelk ar pūlēm. Viņš bāls nekustīgi gulēja savā gultiņā. Acis lielākoties bija aizvērtas.

Es ar viņu satikos slimnīcā. Biju pateicīga, ka varu būt līdzās, glāstīt mazo galviņu, rociņas, kājiņas, runāties un dziedāt viņam, ņemt viņu uz rokām un ļaut saldi gulēt uz krūtīm, kā mammas ņem un mīļo katra savu mazuli. Jo viņš IR mazulis. Savās vajadzībās tāds pats kā citi. Lai arī kā, piedzīvotās traumas un slimības, sniegtā un arī nesniegtā veselības aprūpe izmainījušas viņa mazo ķermenīti.

Un es aizdomājos. Vai viņam bija kāds blakus, kad nāves brīdis bija tuvu? Vai paņēma viņu klēpī, apskāva mīlestībā un klusi dziedāja? Vai turēja roku, glāstīja galvu un mierinošā balsī stāstīja, cik viņš ir mīļš, cik īpašs? Cik ļoti mamma un brālītis viņu mīl, lai arī nevar vai nespēj būt blakus. Vai viņš dzirdēja apliecinājumu, ka viņš ir Dieva mīlēts?

Ķermeni var izmainīt slimības un sakropļot traumas. Dvēseli tās neskar. Tai nesīs sāpes un sakropļos mīlestības trūkums. Mīlestība to dziedinās, sildīs un cels, dos spēku panest sāpes un grūtumu, varbūt pat to nepamanīt, aizmirst.

Te ir formula, kas strādās vienmēr: Katram cilvēkam, mazam vai lielam, veselam vai slimam, tuvojies ar mīlestību, skaties uz viņu ar mīlestību, pieskaries ar mīlestību, palīdzi ar mīlestību vai vienkārši esi blakus mīlestībā.

Paliatīvā aprūpe ir par fizisko un dvēseles ciešanu mazināšanu, esot līdzās. Tā redz cilvēku kā daudzdimensionālu būtni un rūpējas ne tikai par ķermeni, bet arī par dvēseli. Latīņu vārds ‘palliare’ nozīmē apsegt, uzlikt apmetni/mantiju, ietīt, slēpt, atvieglot, mierināt. Tātad – būt līdzās, apklāt un ietīt mīlestībā un rūpēs, mazinot ciešanas.

Iedomājies brīdi, kad Tev ir auksti. Šajā gada laikā, kad lietus un vējš liecina par ziemas tuvošanos, tādu brīžu netrūkst. Un kāds (mamma, tētis, draugs, bērns, svešinieks) Tev apliek ap pleciem siltu, mīkstu pledu, apskauj un pasniedz karstas tējas krūzi…

Vai ir kāds brīdis, kad mīlestību vajag vairāk kā parasti? Ciešanas? Slimība? Brīdis pirms nāves?
Kam to vajag vairāk? Bērnam? Mātei? Tēvam? Sirmgalvim?
Kas tev liek justies mīlētam? Kā Tu jūties, kad esi mīlēts? Un kā, kad paliec pilnīgi viens?