Ar lāčiem uz Sapņu tilta

Ja Tu seko Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības aktivitātēm un zini par mūsu fotoprojektu Sapņu tilti, droši vien esi pamanījis šo bildi ar mazo Gustiņu. Patiesībā sava neilgā mūža laikā Gustiņš tā arī nekad nestaigāja, bet, pateicoties fotogrāfei Andželai Forkerei un Bērnu paliatīvās viņš spēja to, ko bija liedzis smagais veselības stāvoklis – rotaļāties ar lāčiem uz Sapņu tilta.

Tā bija kāda pelēka novembra pēcpusdiena, kad Rīgas Doma kapitula zālē uzmirdzēja gaisma no desmitiem svecīšu liesmiņu. Tās iededza uz Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības rīkoto Mirušo bērnu piemiņas brīdi pulcējušies tuvinieki, ar smeldzi un neizmērojamu mīlestību atceroties viņus – savus bērnus un mazbērnus, māsas un brāļus, kuri ir aizgājuši mūžībā. Starp viņiem bija arī Dzintra. Pēc pasākuma viņa sēdēja, šķirstot piemiņas fotoalbumu ar bērnu fotogrāfijām. Mēs sākām sarunāties un apstājāmies pie attēliem, kuros redzams viņas mazdēliņš – Gusts.

«Nav dienas, kad es neatcerētos.»

«Nu jau ir pagājuši vairāki gadi, kopš viņš ir kļuvis par eņģelīti, un varētu teikt, ka viņš gluži simboliski ir aizgājis pa sapņu tiltu uz Debesīm,» acīs mirdzot asarām, stāstījumu iesāk Dzintra. «Paldies Dieviņam, ka viņš Gustiņu paņēma pie sevis un puisītim nebija jāmokās. Viņš bija bērniņš ar īpašām vajadzībām, un bija grūti. Ar prātu mēs, viņa tuvinieki, saprotam, ka Gustiņam tā ir vieglāk, bet sirdī vienalga ir sāpīgi… Kad redzu pie debesīm kādu skaistu zvaigzni, šķiet, ka Gustiņš sūta mums sveicienus. Katru rītu un katru vakaru, gulēt ejot, es vienmēr klusām sasveicinos ar Jēzu un arī ar mazdēliņu. Reizēm ir grūtākas dienas, reizēm – vieglākas, bet nav nevienas, kad es viņu neatcerētos.

Arī mums mājās ir fotogrāfija ar Gustiņu uz Sapņu tilta, un caur to viņa stāsts joprojām turpinās. Tā ir kā liecība arī citiem, ka ir kāda cita, gaišāka, pasaule, kur smagi slimajiem bērniem ir viegli, kur nav vairs jācieš un kur viņu sapņi var piepildīties, jo tos vairs neierobežo veselības traucējumi. Kad lūkojos šajā attēlā, man šķiet, ka Gustiņam trūkst tikai spārnu, jo samērā neilgi, tikai pāris mēnešus pēc fotosesijas, viņš aizgāja mūžībā.»

Īpašā strazda dziesma

«Gustiņš izdzisa 27. jūlija naktī. Pirmais, ko dzirdēju, četros no rīta ierodoties Bērnu slimnīcas teritorijā, bija strazda svilpošana. Tas šķita tik simboliski – mūsu mazais putniņš bija aizlidojis! Tagad katru pavasari, kad atgriežas pirmie strazdi, man ir īpaša sajūta. Bet rudenī, kad tie atkal dodas prom, klājam tiem bagātīgu galdu un cienājam ar saulespuķu sēklām. Salido visvisādi čivinātāji! Šķiet, ka ar katru putniņu, katru saules staru un zvaigzni mēs redzam Gustiņu.

Kad bija pienācis laiks Gustiņu pavadīt mūžības ceļā, gribēju vienoties ar mācītāju, lai viņš kaut ko norunā, bet, ejot uz darbu, pazaudēju viņa telefona numuru. Tomēr man šķita svarīgi pastāstīt par Gustiņa dzīvi, un nolēmu to darīt pati, jo cilvēki neko daudz par viņu nezināja. Zinādami, ka Gustiņš ir bērns ar īpašām vajadzībām, daudzi izvairījās no ciemošanās, raizējoties, ka tas būs traucējoši.

Mājinieki gan šaubījās, vai es to spēšu, jo esmu no tām, kam birst asaras, tomēr es apņēmos izstāstīt viņa stāstu un to, ka viņa dzīve nozīmē mums – tiem, kas viņu mīl. Kopā ar meitu izveidojām video rullīti, un tie, kas bija atnākuši atvadīties, varēja to noskatīties.»

Mīlestības skolotājs

Neskatoties uz to, ka Gustiņa zemes mūžs bija tikai astoņi ar pusi mēneši un lielāko daļu no tiem viņš pavadīja slimnīcā, savu tuvinieku dzīvē puisēns ir atstājis neizdzēšamas pēdas.

«Ar savu esamību viņš lika aizdomāties, ka ikdienas lielajā skrējienā, kad ir tikai darbs un mājās, iespējams, mēs mēdzam aizmirst viens otru un neiedziļināmies, ka varbūt kādam ir vairāk vajadzīgs mūsu atbalsts. Gustiņš iemācīja mūs skatīties plašāk, atvērt sirdi citam pret citu un mīlēt bez nosacījumiem,» ar pateicību saka Dzintra un rāda vēstuli, ko jau pēc mazdēla aiziešanas viņam kopā rakstīja ģimene.

Lūk, mazs ieskats tajā:

«Paldies, ka iededzi mūsu sirdīs gaismas stariņu, kas vienmēr mūsos ir mirdzējis kā daļiņa no tevis. Tu biji, esi un vienmēr būsi ar mums: kā visums, kā putniņš, kas dzied no rīta dārzā; kā upīte, kas čalo; kā vējš, kas svilpo aiz loga; kā lietus, kas pieskaras pie vaiga; kā sniega pārsla, kas mirkli neizkūst plaukstā. No rītiem pieceļoties un paskatoties debesīs, zinām, ka tu mums pasmaidi, pamāj un sargā mūs. Mēs pamājām pretī un katrs ejam savās gaitās, bet dziļi sirdī zinām, ka visi esam kopā. Tu esi un vienmēr būsi mūsu sirdīs, mūsu mīļais, mazais, baltais eņģelītis.»

Ar Gusta vecmāmiņu Dzintru sarunājās Arta Lāce.