Autora Patrika Alka pasakas

Foto: no Patrika Alka personīgā arhīva

Vai esat dzirdējuši par Mikiņu – jautro, asprātīgo un mīlīgo pērtiķēnu, kura ikdienā netrūkst ne pienākumu, ne jautrības?  Ja vēl ne, tad ir laiks iepazīties ar autora Patrika Alka sirsnīgajām pasakām, kurās varam iepazīt pērtiķēnu Mikiņu, jenotu Edgaru un citus interesantus tēlus. Sadarbība ar Patriku notiek jau daudzu gadu garumā un viņš vienmēr sevi ir parādījis kā apņēmības pilns, idejām bagāts, asprātīgs un gudrs jaunietis. Paldies Patrikam par pasakām un lai jautra lasīšana!

Pērtiķēns Mikiņš

Mazais pērtiķēns Mikiņš dzīvoja mazā mājiņā kopā ar saviem vecākiem –  mammu un tēti. Viņš mācījās otrajā klasē. Pirmo klasi viņš bija pabeidzis – ne ar teicamām sekmēm, bet sekmīgām. Viņa vecāki, par šo informāciju, Mikiņam neizprotamu iemeslu dēļ, nebija stāvā sajūsmā.

Šodien bija Mikiņa pirmā skolas diena otrajā klasē.

Bija 07:30, kad māmiņa iegāja Mikiņa guļamistabā. Mikiņš, izgāzdamies pa visu gultu, gulēja tajā un krāca.

– Mikiņ, – māmiņa teica – celies!

– Jā, māmiņ, – Mikiņš pietrausās gultā sēdus – es ceļos.

Māmiņa nogāja lejā, lai iztīrītu zobus. Mikiņš, skaidri saprazdams, ka māmiņa ir izgājusi ārā pa durvīm, ielikās atpakaļ gultā.
Kad māmiņa atgriezās, Mikiņš joprojām gulēja.
– Mikiņ, – māmiņa teica – celies!

– Jā, māmiņ, – Mikiņš pietrausās gultā sēdus – es ceļos.

Māmiņa nogāja lejā, lai uztaisītu brokastis. Mikiņš, skaidri saprazdams, ka māmiņa ir izgājusi ārā pa durvīm, ielikās atpakaļ gultā.

Kad māmiņa atgriezās, Mikiņš joprojām gulēja.
– Mikiņ, – māmiņa teica – celies!

– Jā, māmiņ, – Mikiņš pietrausās gultā sēdus – es ceļos.

Māmiņa nogāja lejā, lai paēstu . Mikiņš, skaidri saprazdams, ka māmiņa ir izgājusi ārā pa durvīm, ielikās atpakaļ gultā.
Kad māmiņa atgriezās, Mikiņš joprojām gulēja.

– Mikiņ, māmiņa iekliedzās – CELIES!

Mikiņš, redzēdams, ka tagad gan ir slikti, darīja visu, kā māmiņa lika.

– Mikiņ, – māmiņa jautāja – vai somu salikti?

– Jā, – Mikiņš nedaudz nepārliecinoši novilka.

Mamma, paņemdama skolas somu, atvēra to.

Tajā atradās:

1. Sešas dzēšgumijas.
2. Ābola serde.
3. Banāna mizas.

– Mikiņ, – māmiņa dusmīgi sacīja – sakārto somu!

Mikiņš, ātri saprazdams, ka ar mammu, kad viņa ir šādā stāvoklī, labāk nedzīt jokus, paklausīja.

Aptuveni pēc pusotras stundas, Mikiņš, ar saliktu skolas somu, saģērbies un paēdis brokastis, stāvēja pie skolas durvīm. Viņš iegāja pa tām tieši tajā brīdī, kad atskanēja zvans uz otro stundu.

– Mikiņ, – skolotāja nopūtās – tu atkal nokavēji pirmo stundu. Tā bija latviešu valodas stunda. Baidos, man nāksies tev ielikt “nv”.

– Urā, – iesaucās Mikiņš – es esmu nacionālais varonis.

– “Nv” nozīmē “nav vērtējuma ” – teica skolotāja. – Man par tevi būs jāziņo skolas direktoram.

– Nē! – Mikiņš nobālēja – Tikai ne direktoram.

– Nu, labi, – skolotāja teica – ja tev, sākot no šīs stundas, visas atzīmes būs 10, tad es padomāšu par to.

Tā arī bija. Mikiņš, sākot no otrās stundas, mācījās izcili. Pelnīja tikai desmitniekus. Visi skolasbiedri viņu apskauda, ka viņam bija tik labas atzīmes. Kad Mikiņš pārradās mājās, tētis viņu paslavēja par izcilām atzīmēm, bet piezīmi, par sava dēla pirmās stundas kavējumu, izlikās nemanām.

Nākamajā dienā Mikiņš piecēlās 06:00. Viņš izpakoja savu somu, saģērbās, uztaisīja brokastis, saklāja galdu un izslaucīja virtuvi. Kad māmiņa nogāja lejā, lai uztaisītu brokastis, Mikiņš stāvēja pie galda, ļoti apmierināts ar paveikto.

– Mikiņ! – māmiņa iesaucās – vai tas tiešām esi tu?

– Jā, māmiņ, – Mikiņš, plati smaidot, atbildēja – rādās, esmu nedaudz mainījies.

Pērtiķēns Mikiņš “(otrā nodaļa)

Ar milzīgam grūtībām Mikiņš tomēr pabeidza otro klasi un viņu pārcēla uz trešo. Mācības viņam nedevās viegli, it īpaši matemātika. Viņa vecāki par to nebija stāvā sajūsmā, bet viņi bija lepni, ka viņu dēlu pārcēla uz trešo klasi.

Pirmajā jūnijā, kad bija sākušās vasaras brīvdienas, Mikiņa vecāki gribēja doties uz pludmali, bet beigās kā parasti kaut kas nogāja greizi, un tagad viņi aizbrauca uz ezeru.

Kad mamma bija aizgājusi nopeldēties, un tētis bija aizgājis uz tualeti, Mikiņš spēlējās smilšu kastē.

Viņš bija paņēmis plastmasas lāpstiņu un ar to raka smiltis.

Piepeši, viņa lāpstiņa atdūrās pret kaut ko cietu.

“Droši vien, tas ir ļoti ciets akmens,” nodomāja Mikiņš.

Tomēr nē, no bedres Mikiņš izcēla mazu zelta lādīti ar koda slēdzeni. Tās kods bija pavisam viegls – 123. Lādīte bija pilna ar zelta naudu.

Kad no tualetes iznāca tētis, Mikiņš parādīja viņam savu atradumu.

– Droši vien, kāds to būs pazaudējis…- teica tētis.

– Diez vai, – iebilda Mikiņš – tie, iespējams, ir dārgumi.

Kad māmiņa atgriezās, Mikiņa vecāki sataisījās, un brauca mājās. Mājās māmiņa vaicāja, kur pazudusi viņas zelts lādīte. Tā bija pilna ar zelta naudu, kurā viņa krāja naudu, lai nopirktu jaunu auto.

– To izdarīju es. – Mikiņš lepni atbildēja – es paņēmu tavu lādīti, ieliku to smilšu kastē , lai man būtu dārgumi, kurus atrast. Tagad tā ir te.

Un viņš izvilka lādīti no savas kabatas.

– Mikiņ! – māmiņa iesaucās.

Jā, māmiņ, – Mikiņš atbildēja – esmu idejām bagāts!

Pērtiķēns Mikiņš (trešā nodaļa)

Bija pagājuši jau daži mēneši, kopš Mikiņš bija pludmalē apracis lādīti ar mammas dārglietām. Lai gan tas bija jau noticis pasen, Mikiņš to atcerējās tik labi, it kā tas būtu atgadījies vakar.

Bija ļoti lietains laiks, tādēļ māmiņa gribēja doties uz bibliotēku. Mikiņš arī gribēja braukt, tāpēc viņš brauca līdzi.

Kamēr māmiņa meklēja sev grāmatu, Mikiņš spēlējās ar savām mantām. Pēc brīža acīmredzot viņam apnika, tādēļ viņš paņēma kādu mazo bērnu grāmatiņu, apsēdās uz dīvāna un sāka to lasīt.

Vēlāk bibliotēkā ienāca kāds vecs zaķu vecītis.

– Kāds jauks un paklausīgs puisītis – skaļi nodomāja vecītis – mierīgi sēž un lasa grāmatas.

Tikko viņš šos vārdus bija izteicis, tā Mikiņš uz dīvāna piecēlās kājās, nometa grāmatu uz galda un sāka lēkāt pa dīvānu, skaļi kliegdams – urrā, slikto haizivi apēda krokodils.

Vecītis nopūtās un aizgāja.

Beigās mamma tomēr atrada sev interesējošo grāmatu un tad  viņa kopā ar Mikiņu brauca mājās.

Mājās, kad Mikiņš jau bija gultā un māmiņa atnāca viņam dot vakarā buču, viņš, negaidot pieceldamies iekliedzās – es taču neizlasīju, kā pirāts nošāva krokodilu.

– Rīt tu to varēsi izlasīt, – teica māmiņa – esmu droša, ka bibliotēkā tā grāmata būs uz vietas.

– Nē – Mikiņš atteica – es to grāmatu paņēmu līdzi.

– Mikiņ, māmiņa iesaucās.

– Neuztraucies, māmiņ, – Mikiņš teica – es šo grāmatu nenozagu, tikai aizņēmos uz neatdošanu.

– Mikiņ! – māmiņa bija nikna.

–  Nedusmojies, māmiņ, – Mikiņš teica – es tikai pajokoju. Rīt mēs noteikti to grāmatu atdosim atpakaļ.

Pērtiķēns Mikiņš (ceturtā daļa)

Bija pēdējais vasaras mēnesis. Saule vairs nespēja spīdēt tik spoži, lietus lāses no debesīm sāka krist arvien biežāk un vēja šalkas deva mājienu par to, ka tuvojas rudens.

Kādu dienu tētis nolēma vēl pēdējās dienās izbaudīt vasaru. Viņš paņēma airu laivu un nolēma izbraukt kādu līkumu pa jūru.

– Es arī gribu doties tev līdzi, – teica Mikiņš.

– Labi, labi, – piekrita tētis.

Tā viņi abi devās izbraucienā ar laivu pa jūru.

Kad viņi bija nobraukuši tikai dažus metrus no krasta, Mikiņš iesaucās – Re, kur zivtiņas!

– Nebļausties, – teica tētis – citādi pievilināsi haizivis!

Pēc piecām minūtēm Mikiņš iesaucās – Re, kur medūzas!

– Nebļausties, – teica tētis – citādi pievilināsi haizivis.

Pēc piecām minūtēm Mikiņš iesaucās – Re, kur bruņurupucis!

– Nebļausties, – teica tētis – citādi pievilināsi haizivis!

Piepeši ūdenī parādījās kāda melna spura, tad vēl viena un no ūdens iznira haizivs galva.

– PALĪGĀ! – iesaucās tētis.

– Glābiet, – iespiedzās Mikiņš.

Piepeši haizivs noņēma galvu, un parādījās Mikiņa māmiņas seja.

– Šo peldkostīmu Mikiņš man uzdāvināja dzimšanas dienā, – viņa teica – Kā jums tas patika?

Viltīgā zebiekste

Kādā smalkā mājiņā, kurā atradās meža malā, dzīvoja ļoti bagāts jenots vārdā Edgars. Bagāts viņš bija tikai un vienīgi pateicoties paslēpes spēlēm uz naudu, kuras viņš negodīgi spēlēja. Tā bija sava veida “CASINO” spēle. Visi meža zvēri, kuri vēlējās spēlēt ar jenotu paslēpes, beigās atstāja viņam visu savu bagātību, jo apspēlēt Edgaru nespēja neviens. Jenotam bija burvju koka gabals ar caurumu vidū, ja šajā caurumā ielūkojas, tad varēja redzēt visu, kas pasaulē notiek. Tādēļ neviens nespēja viņu apspēlēt.

Īsā laikā Edgars bija kļuvis bagāts. Viņam bija vairāk, nekā pieci miljoni eiro.

Kādu dienu ar jenotu spēlēt paslēpes nolēma zaķis Garausis. Viņš bija uzzinājis, ka jenots spēlē negodīgi, lai gan nezināja, kā tieši, tādēļ viņš nolēma piekrāpt jenotu un iegūtu naudu atjaunot taisnīgumu. Tāpat viņam nebija ko zaudēt.

Garausis izgāja no mājas un devās ceļā. Pa ceļam viņu satika kāda skaistā zebiekste, kurā teica:

– Piemānīt jenotu būs grūti, – viņa teica – jo viņam ir koka gabals, kurā ieskatoties , var redzēt visu, kas pasaulē notiek. Bet es tev palīdzēšu. Paņem manu kažoku, un kad tu slēpsies, uzveic to mugurā un notikušā Edgara dārzā, izliekoties par beigtu.

Viņa novilka savu kažoku un iedeva to zaķim.

Zaķis tencināja zebieksti par padomu un devās tālāk.

Kad viņš bija atnācis, zaķis taisnā ceļā devās pie jenota sacīdams, ka gribot ar viņu spēlēt paslēpes.

– Labi, – teica Edgars – ja zaudēsi tu, atrodi man visu savu naudu, bet ja zaudēšu es, atdošu tev visu savu naudu. Es meklēšu tevi.

– Labi, – teica Garausis – skaitu līdz 100.

Jenots nostājās stūrī, aizvēra acis un sāka skaitīt.

Kad jenots bija noskaitījis līdz pieci, Garausis uzvilka zebiekstes doto kažoku. Uzvilcis to, viņš nogulās zālē un izlikās par beigtu.

Kad jenots bija noskaitījis līdz simts, viņš savā dārzā ieraudzīja beigtu zebieksti.

– Cik jauks zvēriņš, – viņš nodomāja – uztaisīšu no šīs zebiekstes kažoka sev pidžamu.

Un viņš ienesa šo radījumu mājā.

Tad viņš izvilka koka gabalu un ielūkojās tajā. Viņš pārbaudīja visu gan zem zemes, gan virs zemes, gan augstu debesīs, bet Garausis nekur nebija atrodams.

– Pārdos! – iesaucās jenots.

Tad beigtā zebiekste sakustējās un no tās iznāca ārā zaķis Garausis.

Jenots acis vien nobolīja.

– Solījums paliek solījums, – teica zaķis dod man visu savu naudu.

Neko darīt, Edgaram nācās visu savu bagātību Garausim.

Zaķis pateicās jenotam par patīkamo darījumu un devās mājās. Pa ceļam viņš atdeva zebiekstei kažoku, un vēlreiz patencināja viņu par labo padomu.

Bet nākamajā dienā viņš visu naudu, kuru bija ieguvis no jenota, godīgi sadalīja starp visiem, kurus Edgars bija piekrāpis.

Bet pašu Edgaru neviens šajā mežā vairs nebija redzējis.

Kāpēc kaķi ķer peles

Senos laikos, kad kaķi vēl bija veģetārieši, kāds kaķis nolēma rīkot savas dzimšanas dienas svinības, kurām vajadzēja būt pirms nedēļas, bet par cik tajā dienā viņam bija zobārsts, tās bija jāpārceļ uz citu dienu.

“Kādas dzimšanas dienas svinības bez gardas kūkas” nodomāja kaķis.

Viņš atvēra ledusskapi, kurš bija piebāzts ar dažādiem ēdieniem un dzērieniem, izņēma no tā kūkas mīklu, kuru bija pagatavojis jau vakar, un izrullēja šo ķēpīgo masu tik plānu kā pankūku.

Tad viņš no jau izrullētās mīklas izveidoja piecus plānus un apaļus mīklas “plāceņus”, kurus salika vienu uz otra, pirms katra nākamā, apziezdams pirmo kūkas slāni ar olu krēmu, kuru kaķis bija pagatavojis no rīta.

Kad kūka bija gatava, kaķis ielika to krāsnī.

Bija ļoti saulains laiks, tādēļ kaķis nolēma kādu stundiņu, kamēr kūka cepsies, palasīt grāmatu ārā šūpuļkrēslā. Domāts – darīts.

Kādu pusstundu pēc kaķa aiziešanas no virtuves, telpā caur ventilācijas eju ielīda divas mazas pelītes.

– Es šeit saožu ko gardu, – iepīkstējās pirmā. – Nez, kas tas ir?

– Tā ir kūka, – atbildēja otrā pele.

– Apēdīsim to?
– Bet tā ir karstā cepeškrāsnī!
–  Nekas, izslēgsim krāsni, ielīdīsim tajā un visu kūku apēdīsim.
– Jā!

Pelēm ūsas aiz prieka pacēlās. Tad vienā no viņām uzrāpās uz plīts un izslēdza cepeškrāsni. Tad viņas abas cepeškrāsnī un tur ēda kūku gardu muti.

Pēc stundas, kad kaķis bija atnācis uz virtuvi, viņš kūku krāsnī neatrada, taču netālu no tās gulēja divas Pāles, savus resnos vēderus izgāzušas.

– Jūs apēdāt manu kūku?! – draudīgi noprasīja kaķis.

–       Nē, – korī atteica peles – mēs ne.

– Ja tās nebijāt jūs, – jautāja kaķis – kur tad tā ir?

– Tas bija viņš, – pirmā pele norādīja uz otro – viņš apēda kūku.

– Nē, viņš apēda kūku.
– Nē, viņš apēda kūku.

– Tā, tā, – teica kaķis – Jūs  manu kūku, tādēļ es apēdīšu jūs.

Kopš tā laika visi kaķi ķer peles

***

Zaķītis atrod naudas maku. Viņš paņēma to rokā un iekliedzās – Es atradu naudas maku!

To izdzirdēja lapsa un atņēma zaķīša atrasto naudas maku.

Stāsta morāle: ja tu kaut ko atrodi, tad ar to nevajag lielīties.