Sofijas stāsts

Skatoties uz pretī sēdošo Sofiju, kas, pagriežot muguru savai vecākajai māsiņai, lai nedalītos ar viņu, ar labu apetīti grauž cepumu, grūti noticēt, ka tā ir tā pati meitene, kas pusotru gadu atpakaļ vispār nevarēja ēst cepumus, jo palika slikti. Viņa vispār gandrīz nevarēja ieēst, ātri nogura, un grūti bija atrast ēdienu, no kura viņai nesāktos alerģiska reakcija – vemšana.

Sofija piedzima ar visbiežāk sastopamo hromosomu saslimšanu, kuras seku pamatā bija iedzimta sirds kaite, refluks, daudzu pārtikas produktu nepanesamība, vāja veselība un paaugstināta  jūtība  pret dažādām vīrusu saslimšanām. Šobrīd pat ir grūti detaļās atsaukt atmiņā to šausmīgi sarežģīto laiku, kad mums likās, ka visu dzīvi tā arī dzīvosim – es un mana mazā Sofija bērnu slimnīcā Vienības gatvē, bet mana vecākā meita ar tēti mājās. Tā tas ilga astoņus garus mēnešus, līdz pagrieziena punktam – sarežģītai sirds operācijai.

Varbūt laiks patiešām dziedē, varbūt pati Sofija mūs dziedē, jo katru dienu viņa mūs priecē gan kā brīnišķīgs cilvēks, gan ar jauniem panākumiem savā attīstībā. Bet varbūt tā ir cilvēka apziņas spēja dzēst sāpīgās atmiņas un aizpildīt to ar priecīgiem momentiem, kuru tagad ir daudz vairāk. Vienu varu teikt droši – es nezinu,  kas būtu noticis ar Sofiju un kas būtu noticis ar mani, ja nebūtu bijis Bērnu paliatīvais dienests, kuru mums sūtīja Dievs?!